Cimdi

Šis nebūs stāsts par manis adītiem cimdiem, tāpēc nebūs arī bildes. Tas ir saistīts ar rokdarbiem un kādu tradīciju.
Šodien uz mūža mājām pavadījām manas vecmāmiņas māsu Aldoniju, viņa bija jaunākā ģimenē. Viņas mūžs tuvojās 90 gadiem. Bēru mielasta laikā viņas vedekla izdalīja, uzdāvināja Aldonijas adītos cimdus. Tos saņēma tie, kas visvairāk palīdzēja pavadot uz mūža mājām. Tāda šeit ir tradīcija. Esot kapos, es atcerējos, ka tad, kad nomira mana vecmamma Franuse jeb Baba, visi zārka nesēji saņēma Babas adītos baltos pirkstaiņus. To var redzēt  arī fotogrāfijā, kā viņa tiek nesta sava mūža pēdējās mājās. Un viņa bija padomājusi adot par savas māsas dēlu, kuram bija norauti vienas rokas pirksti, viņam bija savi īpašie cimdi. Aizkustinoša un skaista tradīcija. Aldonijas tante, kad bija dzīva un dāvināja citiem savus adījumus, teica, "Tas no manām siltajām rokām!"
No manas vecmammas cimdi man nav palikuši. Kad viņa aizgāja man bija pieci gadi. Bet man ir divi viņas austie vilnas lakati- zaļš un zils. Zilajā es sildījos vēl šovakar. Tajos jau veidojas caurumi, bet es ceru tos uzturēt pie dzīvības.
Un tad vēl man ir manas mammas krustmātes adītās zeķes, patiesībā tikai valnītis, jo pati zeķe jau ir pāradīta. Bet man gribas saglabāt šo valnīti, kamēr var, neturot to lādē, bet izmantojot, jo varbūt viņas roku siltums vēl ir jūtams.
Un tad manas mammas mammas izšūtais galdauts, ko mēs uzklājam tikai Lieldienās.
Tās ir ģimenes atmiņas, materiālā veidā un ne tikai. Tās mūs stiprina, jo mūsu mīļie taču par mums rūpējas no viņas saulītes, savukārt mūsu sirds pienākums ir saglabāt viņu piemiņu un nodot to tālāk. Tāpēc šovakar es pasaucu meitu un mēs apskatījāmies arī pāris senas bildes, jo man likās, ka tā vajadzētu.
Die Übersetzung kommt vielleicht später...